Atklāti noslēpumi

Tādā veidā kā Gijs de Mopasāns

Dzīves līdzenumā, starp uzmanības laukiem un nemitīgu tenku pakalniem, atradās miera osta, ko sauca par "Privāto dzīvi". Tā bija slepena un svēta vieta, kur ikviens varēja atpūsties, tālu no ziņkārīgām acīm, lai saglabātu savu integritāti un noslēpumainību.

Šajā svētnīcā dvēseles varēja brīvi uzplaukt, nebaidoties no nosodījuma vai neapdomības. Viņu intīmākās domas saplūda ar vēja čukstiem, savukārt dziļākās emocijas atdzīvojās vietas klusumā. Tieši šeit varēja atklāt savas slēptākās patiesības, atklāt savas šaubas un sapņus, nebaidoties tikt apslāpētiem ar sociālajām konvencijām.

Privātuma aizsardzība bija cēls uzdevums, smalka māksla, kas prasīja piesardzību un izšķirtspēju. Tāpat kā virves gājējam pa eksistences stiepli, katram indivīdam bija jāatrod līdzsvars starp caurspīdīgumu un atturību, starp dalīšanos ar savu privātumu un tā saglabāšanu.

Dažiem pietika nekaunības atklāt visu, ļaut savai dzīvei izlīst kā tintei uz papīra. Viņi atklāja sevi nevainojami, kā pie dēļa piesprausti tauriņi, atsedzot savus noslēpumus, vājības un centienus. Taču šī ārkārtējā caurspīdība varēja būt slazds, pārpratumu un nosodījuma avots, jo pasaule ne vienmēr bija gatava uzņemt neapstrādāto, kailo patiesību.

Citi, noslēgtāki, noslēdzās sevī, gluži kā aizsargčaulās. Viņi paturēja savas domas un jūtas dziļi sevī, pasargājot sevi no ziņkārīgiem skatieniem. Taču šī pārmērīgā piesardzība varēja būt cietums, kas izolēja viņus no pasaules, liedzot viņiem savstarpējās apmaiņas siltumu un cilvēciskās saiknes bagātību.

Tāpēc bija jāatrod delikāts līdzsvars, smalka deja starp pašizpausmi un sava slepenā dārza saglabāšanu. Tāpat kā manos stāstos, kur varoņi atklājas pamazām, kur noslēpumi tiek atklāti pārdomātu atklāsmju spēlē, bija jāzina, kā dozēt noslēpumus, rūpīgi izvēlēties tos, kuriem atvērt savas intimitātes durvis.

Privātuma aizsardzība bija arī cīņa pret rijīgiem skatieniem, pret ziņkārīgiem vērotājiem, kas alkst pēc skandāliem un tenkām. Līdzīgi kā izsalkuši radījumi, tie centās atšķetināt noslēpumus, noraut klusuma plīvurus. Taču tiem bija jāpretojas, greizsirdīgi jāsargā savi noslēpumi, jāsaglabā sava integritāte, jo privātums bija dārgums, ko varēja uzticēt tikai tiem, kas to bija pelnījuši.

Šajā cīņā bija svarīgi respektēt citu privātumu, izvairīties no kārdinājuma rīkoties neuzmanīgi. Jo citu privātuma respektēšana atspoguļoja mūsu pašu integritāti. Tāpat kā manos stāstos, kur varoņi saskaras ar savas nepamatotās ziņkāres postošajām sekām, mums bija jāiemācās palikt savā vietā, nepārkāpt citu novilktās robežas.

Tātad šajā sarežģītajā Visumā, kur krustojās skatieni un tika atklātas mēles, mūsu privātuma aizsardzība bija pastāvīga cīņa. Tā bija cīņa par mūsu integritātes, brīvības, mūsu būtības saglabāšanu. Tāpat kā maniem varoņiem, kuri cīnījās ar saviem iekšējiem dēmoniem, mums bija jāatrod savs ceļš, trauslais līdzsvars starp pašizpausmi un mūsu slepenā dārza saglabāšanu.

Privātums bija iekšējs ceļojums, sevis un citu izzināšana, patiesības un autentiskuma meklējumi. Tas bija ceļš, pilns ar slazdiem, kur mums bija jāiemācās iepazīt sevi, pieņemt sevi un cienīt citu integritāti. Jo tieši tur, šajā trauslajā līdzsvarā, mājoja privātuma skaistums, šī mūsu daļa, ko mēs varējām piedāvāt pasaulei ar pilnīgu mieru un pārliecību.