Astoņkājis un cālis

Žana de la Fontēna manierē

Nemierīgā okeānā, 
Tur dzīvoja astoņkājis ar taustekļiem, 
Kam patika vērot debesis, 
Un sapņoja kļūt par zvaigzni.

Kādu dienu viņa satika meiteni, 
Kas viens pats spēlējās pludmalē, 
Un ar viltīgu sejas izteiksmi viņam jautāja, 
Kāpēc viņš slēpa seju.

Cālis gudri atbildēja, 
"Es aizsargāju savu privātumu, 
Ziņkārīgi skatieni, glāsti, 
Lai dzīvotu pilnīgā brīvībā.

Astoņkājis, apmulsis, jautāja, 
"Bet kāpēc tā slēpties?" 
Kāpēc gan nedzīvot dzīvi pilnvērtīgi, bez plīvura vai maskas, 
Un piedāvāt sevi pasaulei bez raizēm?

Cālis, gudrs kā zelts, 
Atbildēja apņēmīgi, 
"Privātums ir tiesības uz pārvietošanos," 
Dzīvot harmonijā ar savu aizraušanos.

Tad astoņkājis saprata, 
Privātuma nozīme, 
Un nolēma sekot šim zelta ceļam, 
Dzīvot mierā, pilnīgā brīvībā.

Un kopš tās dienas astoņkājis un cālis, 
Dzīvojiet harmonijā, bez nosodījuma vai kritikas, 
Aizsargājot viņu privātumu kā dārgumu, 
Dzīvot savu dzīvi pilnvērtīgi, bez jebkādas kavēšanās.